„Murmuāri”, A II Pozitīvs, Drukātava 2013.
Uz sniegoto koku pakājēRīgas piepilsētā uzbūvēto pirti viena pēc otras ieradās divas kompānijas: pie večiem veči, pie gados jaunākajiem – gados jaunākie.
Namsaimnieks Gundars, elegants, iznesīgs, sportiska auguma vīrietis, kura kvadrātveida zods ar asām rievām it kā nesaskanēja ar smejošajām lūpām, ieraudzījis, šķiet, no labas dzīves pamatīgi apvēlušos Martu, nosvilpās:
– Vui, cik sen neesam redzējušies! Tā noēdies, ka šķiet – drīz tev sejā Pilnmēness fāze iestāsies.
Par Martu nosauktais ļoti resnais vīrs, kam smagais zods nokarājās vairākās krokās, neapvainojās. Par spīti izplūdušajiem vaibstiem viņam bija dzīva, izteiksmīga seja, ko rotāja patiess smaids, kad tās saimnieks nokrekstējās:
– Nemaz nav tik apaļa kā ilgstošās neredzēšanās svētku jubileja. Labāk rādi, kur iesākumā ģērbties līdz džemperim, kur saldētava šņabim, kur galds ar karstu tēju un kur – visbeidzot – pirts!
– Tā – pa labi durvis uz pirts priekštelpu! Tur rūmes pietiek arī virsdrēbēm. Te jau antikvāro veču kompānija salikusi savas pekelītes, – Gundars norādīja uz pārpilnajiem pakaramajiem, kas, šķiet, vēl mazliet un labprātīgi pakļausies Zemes gravitācijas spēka vilinājumam. – No pirts priekštelpas ir divi ceļi: uz lāvas karsēties vai pa šiem buka koka pakāpieniem rāpties augšā uz lustūzi.
Norādījis uz trepēm, Gundars paziņoja:
– Tagad es agrīnās profilakses nolūkos mūžam slāpstošo grūtdieņu fonda labā konfiscēšu visu līdzatnesto degvīnu. Un arī visas ēdamlietas, ko es pat te saožu.
Izteiksmīgi ievilcis degunā gaisu, viņš labpatikā noelsās:
– Izskatās, ka kāds lauku suķis ir alkšņu dūmos pienācīgi pakūpināts, pirms uzsāka tālo ceļojumu šurp!
– Pareizi šķiet! – Arvils, krietnā taukumā iedzīvojies pēc izskata pajauns vīrietis ar nokareniem vaigiem, piebilda. Tikko kā no adītās cepures valgiem atbrīvotais sprogaino matu ērkulis slēpa asu prātu. Stingras lūpas, strupas ūsas, iegarena seja, īsa, reta āžbārdiņa. No somas izcēlis smagi piekrauto maisiņu, viņš, sniedzot to saimniekam, neveikli nodeklamēja:
– Ikvienam savs pusstops ir jāpieliek, lai draugu pilnais galds pie dzīvības reiz tiek! – Un, plati smaidot, piebilda: – Pieci kilogrami senču garā kūpināta gurniņa! Ceru, ka novērtēsiet, ko man tas maksāja – atraut savam kuņģītim!
– Protams! Protams, ka novērtēsim! Tikai pie pilna galda draugi vienmēr rosās, pie tukša tikai badaini tarakāni knosās, – Gundars nosmējās. Tad viņš vērsās jau pie visiem viesiem: – Tur, uz lāvas, pirmā maiņa jau drūzmējas trakāk nekā pie Bābeles torņa celtniecības. Varbūt iesākumā nomērdēsiet tārpiņu, kazi, uz to laiku otrajai maiņai parādīsies starta logs.
– Kas tev par izšūtiem uzrakstiem uz pirts sienas! „Nāc mazgāties, no ūdens nebaidies!” „Mazgājies un pamosties!” Tev te rīmdaru saiets, vai, ir bijis? – Marts noprasīja.
– Tas no vecāsmātes mātes laikiem ir saglabājies. Tagad no jauna godā celts, – Gundars atbildēja. Un dziedoši piemeta: – Draugs, nebaidies, pēc grūta policista darba te piesēdies un saturīgi atpūties!
Kad viesiem izsīka pirmie jautājumi, Gundars, salicis pītā grozā labprātīgās nodevas, iznesa to dabiskajā saldētavā, kur cienasti, pārvelkoties ar sarmu, sāka pacietīgi gatavoties nenovēršamajai iznīcībai. No ceļojuma aizmirstības žņaugiem paglābtais mājās ceptās saldskābmaizes kukulis pievienojās žāvējumam, desiņām un vēl dažādiem visnotaļ atšķirīgo degustatoru atzinību ieguvušiem ciemakukuļiem. Tie tur drūzmējās, līdz gādīgas rokas tos izcēla no groza un veikli izlika uz šķīvīšiem, trauciņiem.
Kamēr viesi drūzmējās un vilka nost virsdrēbes, Marts labsirdīgi iedzēla ceļu policistam Didzim:
– Un tu staigā kā sīpols – mētelis, džemperis, krekls, apakškrekls.
Didzis, izstīdzējis, aplam kalsns vīrietis, bieži vien saukts par sažuvušo skalu, pabraucīja savu krietni salu izbaudījušo kaulaino degunu un attrauca:
– Uh! Kā gan citādi, ja Arktikas ekspresis atkal ir klāt?! Bet ko tie blēži vakar laika ziņās teica? Šodien Rīgā būšot atkusnis!
– Laika prognoze vakardienai ir visprecīzākā. Mēs vēl varam būt mierīgi – mēs tikai salstam, bet Japānā armija iesaistās cīņā ar sniegu, – Arvils pievienojās smiekliem.
– Tāpat kā Nippon zemi, arī Latviju apdraud augsta spiediena anticiklops, jo virs Latvijas drīz būs mānīgs mākoņu daudzums. Un tad arī tu tiksi ieskaitīts sniega lāpstas operatoru rindās, – Marģers nomierināja sniega deficīta jūtās iekarsušo Arvilu. Izteikti labsirdīgā, omulīgā vīrieša seja ar lielajiem vaigu kauliem burtiski izstaroja laimi un dzīvesprieku.
Otrajā stāvā viesi ierīkojās pie plaša ozolkoka galda. Uz tā jau stāvēja iespaidīga izmēra toveris ar skābētiem pašmāju kāpostiem, pārpilnas sālīto gurķīšu bļodas, šķīvji ar sagrieztiem lociņiem, speķa gabaliņiem, sīpoliņiem, citroniem, marinētiem ķiplokiem, olīvām ar kauliņiem, siera šķēlītēm, korejiešu burkāniem.
Didzis, parāvies nost no burzmas un labprātīgi uzņēmies kamīnmeistara pienākumus, sāka bakstīt uguni, cenšoties pēc iespējas ātrāk sasildīties.
Pirts saimnieks viesus iepazīstināja ar iekšējās kārtības noteikumiem:
– Tā, jaunpienācēji, ielāgojiet punktu numur viens! Nekāda sabiedriski politiska runāšana, te valda tikai tīri policejiska gaisotne!
Tikmēr Didzis, pagriezis galvu, ar neizpratni lūkojās uz galdu:
– Es nesaprotu… Gundar! Tu mūs uz pirti mazgāties aicināji vai nobarot kaut kādiem vietējo kanibālu svētkiem?
– Didzi, – Arvils viņu pārtrauca, – tev vienreiz jābeidz ar dzīvnieku mīlestību aizrauties! Izdzen to lenteni laukā un uzaudzē taukus, tad ziemā nesalsi! Nevajadzēs sīpolu atdarināt un pie kamīna sildīties.
– Vai, nevar… Viss tik dārgs… Lai nesaltu, vajag pārcelties uz siltajām zemēm. Un vispār – tikko izdzen cērmes, tā viss uzreiz iet labumā, – viņš teica un pašķielēja uz Martu.
– Didzi, Didzi, vai tad dzīvnieku labturības noteikumi ir atcelti, ka šitik neganti ar cērmēm grasies apieties? Ja ēdīsi zaļu ķirbi, bezmaz zibenīgi atbrīvosies no personīgā zooparka, – Marģers atkodās. – Man šķiet, ka tu nevis ceļu policijā strādā, bet ar badā gandrīz pie mugurkaula pielipušu vēderu ceļu policijas arhīvā nekam nevajadzīgas izziņas štempelē!
Gundars, skaļi sasitot plaukstas, apklusināja tarkšķus un, izmantojot namsaimnieka tiesības, skubināja:
– Cienājieties vien, cienājieties, bet neaizmirstiet ievērot sātu! Agrāk Rīgas elevatorā kombikormu krāva un apkārt baložu mākoņi vien plivinājās. Nereti baloži, pārmēru sarijušies, sprāga pušu! Nu ne gluži kā granātas, bet kombikorms, sabāzts guzā, tur sabrieda, un tad nu putniņam bija beigas.
– Mēs neknābājam kombikormu! Mums nedraud Gargantijas mokas! – Arvils nosmējās. – „Lido” atpūtas kompleksā bija bērnu un pieaugušo ļoti iecienīts mājdzīvnieku stūrītis ar fazāniem, baložiem, pērļuvistām, trušiem, zosīm, līdz klejojoši suņi naktī ielīda un iekļuva būros. Pīles un viens vienīgs balodis palika dzīvs. Apsardze labākajās padomju naktssargu tradīcijās neko nedzirdēja. Beidzot viens izgāja apgaitā un, ar gāzes pistoli šaudīdamies, sāka suņus dzenāt, līdz tie izspruka. Nežēlīgās dzīves izskoloti, klejojošie suņi ir ļoti gudri un izmanīgi. Bērni pieraduši meklēja un taujāja, kur tad dzīvnieciņi palikuši, nu tad kāds personāla jokupēteris sarūpēja atbildi:
– Zvēri ir devušies uz vasaras sporta nometni.
Gundars, padodams šķīvjus un duramgriežamrīkus, turpināja putnkopības tēmu:
– Man ir neparasts gailis, kas savu dienišķo maizīti godam cenšas atpelnīt – ielien dētuvē, iesēžas, čubinās pa salmiem un sāk savā mēlē saukt sievas. Vistas uzreiz sarosās, klausās, ko gan šis tur runā. Kādas trīs četras salec apkārt: pāris iespraucas iekšā, citas stāv un gaida. Tad gailis izlien laukā, bet vistas paliek dēt. Jau trīs gadus šitā ņemas.
– Ņemas, lai tik nenomaina ar spraunāku! – Didzis nosmēja.
– Ardievu, skaidrais saprāt, un sākas viss no gala! – melodiski iedziedājies, Arvils pacēla biķerīti. Tad viņš jautājoši savilka uzacis un aicināja: – Nu, tad iemetam pirmo šī vakara graķīti?
Un pats pirmais izmeta kā ogu. Pārējie nevilcinājās izmantot iespēju sasildīties un, saskandinājuši glāzītes, atbrīvoja tās no salti dedzinošā šķidruma klātbūtnes.
Didzis, pēc dabas būdams mazēdājs, pirmais pārtrauca šķīvja apgrūtināšanu ar visādiem labumiem:
– Un tagad varam pagvelzt par visu, izņemot slepenās darba darīšanas!
Pilnu muti čāpstinādams, Arvils nekautrējās sākt gvelšanu. Pie tam pamanījās runāt pretēji visiem ieteikumu kanoniem:
– Pie mums absurds ar to slepenības māniju. Dienesta biedra brālis strādāja prezidentes apsardzes dienestā. Tur viss ir tik slepeni, kā apdirsties var. Reiz pavārs prasa apsardzes vecākajam:
– Vai prezidentes kundze šovakar būs?
– Nezinu!
– Bet vakariņas gatavot?
– Gatavo!
Tikmēr sētnieks, mūžīgi puspālī vai vairāk pilnā būdams, pienāk papļāpāt. Darbinieka krūšu kartes fotogrāfijā viņš solīds – uzvalkā, kaklasaitē, bet tādu dzīvē viņu neviens, šķiet, nebija redzējis.
– Nu varēs necensties, vaļīgāk padzīvot.
– Kāpēc?
– Nu, oma uz nedēļu brauc prom…
Neviens nezina, bet tas zina! Tas tik būtu atradums spiegiem, ja vien kādam kas būtu vajadzīgs!
Sīksmiekliņu vilnis ātri noslāpa pilnajos šķīvjos. Arvils neatlaidās no titulētā kamīnbikstītāja Didža:
– Kā ar fizisko?
– Tu jau tāpat vien neprasi…
– Labi! Teikšu citādi – kā iet?
– Sūdīgi! Nu, ar nerviem švaki.
– Kas lēcies? Izskaties tīri sakarīgs!
– Paskaties, kā man rokas trīc! Pārmēru! Var padomāt, ka šņabi strebju katru dienu, bet tā nav taisnība.
– Nu tad tev būs jāiet pie neiropataloganatoma.
– Ko tad tas dakterē?
– Patoloģiski nervozus līķus.
– Līķus? Bet tie taču netrīc!
– Lūk, pagasta stāstiņu cikls par nervozitāti un nesaprašanos! – pacilātā balsī ierunājās Marģers. – Mūsu pagastā dzīvo un savā sīksaimniecībā rušinās kāds pensionēts zemnieks. Dzīvoja rāmi, tik pagasta bodes vecenes bija pasākušas tā greizi lūrēt. Kas viņam? Skaidra bilde – tos sieviešus skaidrā prātā nevar izprast, kur nu vēl šīm izdabāt! Tā tas turpinājās kādas divas nedēļas, līdz piepeši vienu dienu sieva, atspērusies mājā, ar visu, kas pa rokai, sāka viņam dot pa galvu. Tas vairoties mēģināja tikt skaidrībā:
– Kas noticies, trakā mātīte?
– Ak, tad es tā trakā mātīte?! Vecais krāpnieks! Kāpēc tu, maita, benzīntankā prezervatīvus pērc? Vecais izvirtulis! Kā sirmu galvu dabūjis, tā mīļāko sameklējis! Kas viņa tāda ir? Es viņai…
Kad sāka skandālu šķetināt vaļā, izrādījās, ka pie visa trača vainīgs sīkais pilsētas radagabals, kurš, pa vasaru te dzīvodams, ejot uz veikalu, sataisījis visādu nieku sarakstu un ticamībai onkuļa uzdevumā pieprasījis: „Sērkociņi – divas kastītes. Aliņi – 6 gabali!” Un vienmēr pirkumiem pievienojis – „Paciņa prezervatīvu”!
Sievieši, protams, par pēdējo nevar nociesties, nepatrinot mēles! Iedomājies – onkulim visu laiku prezervatīvus pērk! Onkulim mīļākā, jo kam tad tev ar sievu pensijas vecumā gumiju savajadzējās!
Par iekrišanas tēmu arī Māris, plecīgs sportiska izskata,gara auguma vīrs, zināja ko labu teikt:
– Dzīve ir dzīve, un kas brīžam neatgadās?! Kaut kā nejauši uz ielas reiz satikās divi armijas dienesta biedri. Viens prokurors, otrs jaunizcepts ministrs. Prokurors pēc sasveicināšanās novilka:
– Ak, kā gan tu iekriti, kā gan tu iekriti…
– Kas? – jaunizceptais ministrs, ne pa jokam satrūcies, uz priekšu paslējies, taujāja, jo tolaik bija aizturēti pāris augsta lidojuma putniņi.
– Nu, par ministru iekriti! Tagad neviens tevi necienīs!
– Tpu! Nu tev gan ir jociņi!
Marģers, pavisam zirdziski nogrudzinājis, izmeta:
– Ja jau runājam par dīvaiņiem, tad pastāstīšu par savējiem. Katram iecirkņa inspektoram vietējie iedalās divās kategorijās: normālie un nenormālie. Nenormālie, savukārt, par jaunu iedalās divās apakškategorijās: kaitīgie un nekaitīgie. Par kaitīgajiem viss ir skaidrs! Tie to vien pelnās kā ātrāk nokļūt pilnā valsts maizē, bet nekaitīgie ir dīvaiņi, kuri paretam kaut kādus sūdus savāra, bet kopumā nevienu šajā baltajā pasaulītē netraucē.
Kopš kolhoza laikiem vienā diezgan nomaļā lauku mājā dzīvoja jauka ģimenīte. Jauka no visiem aspektiem – dzēra kā lini mārkā un vairojās bezmaz vai kā truši. Dzert dzēra, bet man par lielu brīnumu neko nezaga, jo bezmaz visu dzīvei viņi dabūja universālveikalā, kā sauca turpat pāri ceļam esošo Pierīgas izgāztuvi.
No dzeršanas brīvajā laikā viņi gāja turp un vilka mājā visu derīgo. Bieži vien krāsaino metālu vai ko kādam pārdodamu. Pirmais, kas, pie viņiem sētā ienākot, iekrita acīs, – milzīgās trauku grēdas. Šķīvji, bļodas, katli. Gandrīz kā jauni, ieplaisājuši, apdauzīti. Šie vai gadiem tos nemazgāja, tik krāva kaudzēs. Labi zinot, ka tas ir velts pasākums, es reiz ģimenes galvu nedaudz paaudzināju:
– Ko tu vari dzert vienā laidā? Vienmēr pilnā vai tuvu tam! Tu taču esi atkarīgs no alkohola! Slimnieks! Man, piemēram, šņabja pudele pusgadu ledusskapī var nostāvēt, un es reizēm pa kādam biķerītim tik izmetu. Vairāk jautram prātam nevajag!
– Nu – atkarība ne vienmēr ir slimība, reizēm tas ir dzīvesveids.
– Piekrītu ar visām četrām! – Arvils iesaucās. – Es arī svētdienas rītos gluži tāpat pamodies nosaku: „Viss jau būtu jauki, ja vien rīt nebūtu jāiet uz darbu!”
– Jā, darbam piemīt tāda nelāga īpašība, ka reizēm ir jāiet uz to, – Marģers pavisam domīgi piebilda. – Naktssargam gan ir labi! Kā rīts, tā viņš cilpo mājup gulēt!
– Ko jūs par gulēšanu murkšķat! – īdzīgi pie sevis, bet pietiekami skaļi, lai arī citi to sadzirdētu, novilka Marts. – Es ar ģimeni braucu uz siena talku, bet dzert negribēju, tāpēc atspirdzinājumam pagasta bodē paņēmu džinu ar toniku. Vēlu vakarā, izslāpis no šķūņa atvilcies, domāju – mazdrusciņ pirms pirtiņas atveldzēšos, skatos, pudelē palikusi tik kāda nieka trešdaļa. Es sadusmojies kliedzu uz sievu, kas taisa ēdienu, šī ķērc pretī. Beigās vainīgā izrādījās paša mamma. Tā, vainīgi nodūrusi galvu, saka:
– Es domāju – kas gan par gardu dzērienu! Tā kā suliņa, tā kā nav…
– Mammu, kam tu manas zāles izstrēbi? Tagad šņabis būs jādzer!
Gundars, pabāzis galvu pa durvīm, iesaucās:
– Juri! Tava vecene man zvanās – tu savējo mobilo it kā neceļot!
– Lai iet ieskrieties! Saki, ka es āliņģī esmu iesalis, mobilais ir jakā, bet jaka – pirmajā stāvā! – Juris atmeta. Pazeminājis toni, viņš turpināja ģimenes nebūšanu tēmu: – Vasarā vienu sestdienu sēdēju mājā, cirtu malku, kad atbrauca draugs ar sievu. Tā kā nebija, ar ko pacienāt, šīs aizbrauca līdz bodei. Eju pie sava auģika, skatos – pie riteņa stāv kaut kāds iepirkumu maisiņš. Prasu draugam:
– Kas par maisiņu?
– Biju pie tēvoča, viņš, vecenei neredzot, iedeva trīslitru burku ar pašteķi. Vajag, kamēr trakās neredz, ātri pārliet!
Visu mantu salējām pa 0,3 tilpuma pudelēm, salādējām ledusskapī un, nojumē notupušies, palēnām ņēmām iekšā. Sievas, no bodes atbraukušas, paskatījās, ka mēs sēžam pie mazās, tāpēc daudz nečaukstēja. Kamēr savā starpā pļurkstēja un iedzēra vinčiku, mēs viņas apčakarējām: kā neskatās, tā mēs iztukšoto pagaldē un no ledusskapja jaunu. Pēc kāda laika sieva neizturēja:
– Ko jūs tādi jokaini no vienas pudelītes?
– Nu… dzimtenīte un svaigais lauku gaiss!
Tā līdz pilnīgākajam kloķim!
– Mums, – Didzis ņēma vārdu, – deviņdesmitajos gados arī viens puspriekšnieciņš nežēlīgi koda, līdz lielais fīrers iesauca un noskaldīja:
– Es tevi cienu kā ļoti pieredzējušu darbinieku, bet pasaku – vīrs un vārds! – ja vēl reizi pieķeršu darba laikā ar smaciņu, uzreiz izmetīšu no policijas laukā!
– Vai tiešām?
– Bez jokiem!
– Tā kā līdz pensijai vai kā gribēja aizvilkt, bez kavēšanās iešuva vislielāko ampulu. Kamēr ar visiem dzēra šņabi, tikmēr bija normāls, kā pārtrauca, tā visādas vainas sāka parādīties – te tas sāp, te galva reibst. Viena slimības lapa pēc otras. Un – pats trakākais – viņš kļuva pavisam neriktīgs – vīzijas rādījās, bez jēgas nesakarīgi muldējās! Kad pēc pusgada kaut kādās svinībās ieņēma glāzīti, tā veselība un skaidrais saprāts kā ar rokas mājienu atgriezās.
– Dzērājs, kas nedzer, ir visriebīgākais priekšnieks! Bizo apkārt kā saindēts mērkaķis un kā pasaules nelaime nedod padotajiem dzīvot! – Arvils nourkšķēja. – Atliek sadot tādam pa šmauli, un būs miers!
Didzis, turpinot aizlaiku tēmu, atminējās piedzīvojumu:
– Tas vēl bija tajos laikos, kad mums robežsargi uz Latvijas–Lietuvas robežas stāvēja tikpat bargi kā uz Krievijas–Baltkrievijas.
Prokurori brauca uz Tallinu, un viens no viņiem uz pašas robežas konstatēja, ka pēc šautuves apmeklējuma ir aizmirsis no mašīnas cimdu nodalījuma mājās izlikt patronu kastīti. Ārā mest žēl – kā nekā katra 30 santīmu vērtē. Un kur robežpunktā klajā vietā izmetīs? To uzreiz konstatēs: ja ne robežsarga modrā acs, tad videokamera. Tā nu, baiļu sviedrus svīzdami, izbrauca gan Igauniju, gan Latviju.
– Tad nu gan būtu skandāls! – Māris iezviedzās. – Aizturēta augsti stāvoša prokuratūras amatpersona, kura kā nelegālās munīcijas kurjers mēģināja ievest vai izvest patronas! Tas ir – kur viņu pieķertu.
– Par Tallinu runājot, – Marts atdzīvojies ieteicās, – šito man pārstāstīja viens no Labklājības ministrijas departamenta priekšniekiem, kurš toreiz, ministra Riteņa laikā, kad risinājās šis notikums, bija vienkāršs ierēdnītis.
Viņš sēž kabinetā un mierīgi savā nodabā ķēpā papīrus, kad atveras durvis un ienāk cita departamenta priekšnieks, kurš vaicā:
– Labdien! Kur ir priekšnieka kungs?
– Viņš ar Riteni aizbrauca uz Tallinu!
– Kāpēc ar riteni? Vai nav par tālu?
Didzis atkal ievirzīja sarunu policijas tēmā:
– Ko tik dažreiz lieku neuzzini! Tā reiz tirināju vienu baigo mirlu. Gan pa labam, gan draudēju ar sekām, bet šim viss vienalga. Domāju jau laist vaļā, līdz, atcerējies naudas atmazgāšanu, iesaucos:
– Tā, vecīt! Visu tavu noziedzīgā kārtā iegūto mantu konfiscēsim par labu nācijai!
– Pigu tev taukainu! Neko no manis nedabūsi! Viss uz sievasmātes vārda!
– Tagad var konfiscēt arī tām personām, ar kurām dzīvo!
– Arī manas mīļākās vīra bentliju?
– Arī to!
– Bet viņš ir godīgs baņķieris!
Juris, divdomīgi pavīpsnājis, teica:
– Atjautība ir tas, kas ļaudis virza uz priekšu, šķiet, nelabojamās situācijās. Tā reiz braucu uz laukiem. Aiz Rumbulas skatos – kaut kas noticis. Abas šosejas rindas pilnībā aizsistas. Pirmāk padomāju – avārija, bet tad atminējos, ka tur jābūt citai vainai – aiz Salaspils memoriāla līdz HES apvedceļam visa šosejas daļa pa tīro pārrakta. Nu ir dimbā! Korķis uz pusotru kilometru, ja ne visiem diviem. Tā nu ar pirmo otro ātrumu rūcinu, ar skaudību skatos, kā trīs ar biezajiem vāģiem aiznesas pa šoseju sadalošo zālienu. Ek, ceļiniekus vajadzēja, bet kas tev dos! Apkārt ļaudis nervozē, kā nekā piektdienas vakars – visi traucas izbaudīt vasaras viducī iekritušo saulaino nedēļas nogali, bet te trakāk nekā centra sastrēgumos.
Skatos – viens tā dīvaini aiziet pa otru šosejas puses malu. Ar pakaļgalu pa priekšu. Tas, ieraudzījis, kas ar korķi gaidāms, bez liekām emocijām pāršāva otrā šosejas malā un, ieslēdzis atpakaļgājienu, rāva tik uz priekšu. Motoram jau atpakaļgaita nav tas labākais, bet uz priekšu iet daudz, daudz ātrāk nekā tiem godīgajiem rindā stāvētājiem. Dažreiz jau tiešām fantāzija un apķērība var sniegt izeju.
Māris kā īstens muldoņa bija iekarsis:
– Biju CSDD uz tehnisko un aiz gara laika, rindā stāvot, noskatījos televizorā visādu pamācošu informāciju, tajā starpā arī par sodiem. Ja ar smago automašīnu vai traktoru par 60 km pārsniedz pieļaujamo ātrumu, tad naudassods 200 latu. Vairums traktoru nemaz 60 nevar izspiest, un to kategorijā ierakstītais tanks ātrāk par 75 nejoņo. Izņemot no kraujas lejā! Tā ka tie ierēdņi fantazē koši.
Arvils, atminējies kaut ko jauku, pacietīgi pagaidīja, līdz Māris izsakās, un pārtvēra vārdu:
– Mans radagabals no pustuvās Pārdaugavas Pierīgas uz darbu Gaiļezerā minās ar velosipēdu. Tā bija uztrenējies, ka iekļāvās 45 minūtēs. Vasarā, protams, labi un korķos ne minūti nav jāstāv, bet, kā lietus vai sniegs, tā vairs nav labi.
Tā kā velobraucēju drošība ir pašu rokās un autobraucēji tos lāga nemīl, viņš sadabūja salātzaļo vestīti. Cepuri ar nagu kā policistiem. Pat kokardi piestiprināja. Treniņtērps tumši zilā krāsā, un tik mauc. Protams, sākumā un svešie, pa gabalu pamanījuši, nešpetni bremzēja un, tuvāk piebraukuši, vēl nešpetnāk lamājās, bet ārā neleca un pa muti nedeva.
Māris, šķībi palūrējis uz Arvilu, izmeta:
– Jā, es tur kādā 94. vai 95. gadā veselu velobraucēju ģimenīti gandrīz paņēmu kā ķegļus. Braucu uz Tukumu un aiz Ķemeriem kaut kā aizskatījos. Tik pēdējā mirklī, tos priekšā pamanījis, spēji sarāvu stūri uz ceļa pusi. Tēvs un māte minās priekšā un aizmugurē, divi sīkie pa vidu. Knapi, knapi paņēmu garām, tie tur vēl lamājās, bet viņiem bija kvēli jāpasakās Dievam, ka laikus vērsa manu uzmanību uz viņiem.
– Tolaik kārtējo reizi pieprasīja pārbaudīt ceļu policijas modrību, – vārdu ņēma enerģiju atguvušais Juris. – Izsludināja mašīnu meklēšanā, un mums ar to bija jānobrauc no Jēkabpils līdz Rīgai. Visas patruļekipāžas laida garām, tik Rīgā, kad braucām otru loku, mūs piefiksēja un apturēja. Kā filmās: nogriež ceļu, apstādina, ar stroķiem liek kāpt laukā, nogulda uz kapota. Bet man padusē operatīvā maksts. Kad ieraudzīja, ka stroķis, apjuka. Šiem stobri notrīcēja – nu būs šaušana. Vienam izņēma pistoli, otrs saka, ka viņam arī ir pistole, gandrīz vai lodi dabūja. Man iekškabatā ir pavēle veikt šādu kodētu darbību, tāpēc mēs kliedzam:
– Pag, veči! Mierīgāk, mierīgāk! Mums ir papīrs jums!
Noskaidrojuši apstākļus, zvana vadībai, tie mums saka:
– Brauciet uz Ogri un gaidiet, kad kriminālpolicijas priekšnieks piebrauks, atsauks mašīnu no meklēšanas.
Aizbraucam. Demonstratīvi noliekam tolaik lepno mersi pie kāpnēm, paši no sētas puses ieejam un apsēžamies pie dežūrdaļas, bet tur neviens neceļ ne ausi – iegrimuši savos darbos. Nāk dežuranta palīgs seržants no pusdienām, seju rotā starojošs smaids, apmierināts – kā jau normāli paēdis. Tas dežurantam vaicā:
– O! Noķērāt mašīnas zagļus?
– Kādas mašīnas?
– Nu – kuru pirms trim stundām meklēšanā izsludināja!
– Kādu vēl tev mašīnu izsludināja?
– Nu to, kas stāv pie pārvaldes kāpnēm!
Kas par paniku sākās! Šie skrien pie mašīnas, zvanās pa rācijām, bet mēs sēžam un rēcam par vietējo policiju.
– Pietiek cilvēkus apcelt, labāk patrīsim mēles par interesantākām lietām! – Gundars no augšējā plaukta nocēla litrīgo šņabja pudeli, kurā bez šķidruma vēl kaut kas bija iekšā. Rādot pudeli, namsaimnieks lepni teica: – Paskatieties uz pašmāju percovku! Trīs niknie pipariņi dara šņabīti, vai, cik labu! Tā cērt rīklē!
– Vairāk izskatās pēc ābolu zagšanā pieķertajam kaimiņam nocirstajiem pirkstiem.
– Vai pēc nošņāptām olām! – Didzis norūca.
Marģers uzreiz piebalsoja:
– Āaa! Man prāts uz rūnīšanu noskaņots! Suni iemet mucā, viens tur aiz pakaļkājām un otrs pautus nost.
– Kā tad tas domāts? Burtiski, vai? Suņus taču tā nerūna! – Gundars nobrīnījās.
– O, laukos dažs labs rūniķis suņus rūnī tāpat kā sivēnus! Sākumā kaimiņš sunim galvu tina vateniekā, bet vēlāk atradu savu supertehnoloģiju. Suni ar galvu pa priekšu mucā iekšā, otrs tikmēr tur aiz pakaļkājām, un meistars tik nesteidzīgā garā rūnī atbilstoši sanitārajām prasībām. Sunim mucā ķepas slīd, arī kaukšanu tik ļoti nedzird. Pārgriež kuli, iegriež, izspiež vienu olu, pulveri iekšā, ciet, to pašu ar otru, un var suni laist vaļā.
– Ko ar olām? Sunim vai uz pannas? – Didzis taujāja.
– Lāga neatminu, ko darīja. Nu, vai tas būs prāta darbs – sunim paša olas atmest? Vēl sapratīs, no kurienes nākušas, un trakumā labdari sakodīs. Viens pēc rūnīšanas kaukdams mežā ielikās un tikai pēc krietnas nedēļas pārvilkās atpakaļ māju sargāt.
– Esmu redzējis, kā veči cep teļa pautus, bet vuceniņam gan tās mantas!… – sapņaini aplaizījies, Arvils noteica. – Apcep! Pirkstiņus aplaizīt, kas par zaceni! Galvenais, lai nepārbagātina ar sāli, pipariem. Olām ir tāda specifiska garša.
Marģers, turpinot rūnīšanas tēmu, pavēra muti:
– Reiz kaimiņam, rūnīšanas lietu guru, viņa jaunākās meitas draugs prasa, vai viņa sunīti par einuhu varētu pataisīt. Veterinārs par tādu pakalpojumu prasot piecdesmit latu. Kaimiņš nosmējās:
– Es par tādu baltu naudu simts suņu izrūnītu!
Būtu jau izrūnījis, bet tā bija dārga šķirne, un potenciālais klients bažīgi uzprasīja:
– 100 % garantē, ka viss būs kārtībā?
– Nu… visus simts jau nu ne! Dažreiz to negodu nepārdzīvo!
– Tad saukšu veterinārārstu!
– Ir, ir olām tāda specifiska garša, – Didzis, izmantojot atelpas brīdi, manīgi pārķēra abstrakto domu lidojumu. – Es reiz uz policijas autobāzi šoferim līdzi aizbraucu. Kamēr to vāģi ķimerēja, aizgājām uz ēdnīcu. Tiešām lēti bija. Izvēles gan nekādas. Tikai zupa, otrais un kompots. Paņēmu otro, ēdu un nesapratu, kas tā par zilganu gaļu ar savādu rakstu… Beidzot pieleca, no kuras miesas daļas tās gaļas šķēlītes nāk! Nebiju brezgļivijs, apēdu ar, bet vairs tajā ēdnīcā negāju.
– Ja jau sākāt te tarkšķēt par olām, tad parunāsim par olu kulteni, – ierunājās Arvils. – Kaut kad īsi pēc divtūkstošā aizturējām kādu laupītāju, kas specializējās tikai uz gados jaunām meitenēm. Pati, smuka būdama, dzīvoja pēc principa: tev ir superdrēbes, apavi, rokassomiņa, mobilais, bet tu esi vāja, savukārt man nav tā, kas ir tev, toties man ir spēks! Bez naudas, bet ar spēku viņa vienkārši siroja pa pilsētu un, piedraudot nodauzīt zili melnu, skuķiem atņēma iekārotās mantas.
Reiz šo galīgā bezfilmā uz karstām pēdām aizturēja pie naktskluba un atveda uz dežūrdaļu. Sievietei jau neklājas ar rokudzelžiem sēdēt, tāpēc dežuranta palīgs tos noņēma, lai varētu ievietot būrī. Vēlāk gan to rūgti nožēloja, jo aizturētā ar zibenīgu sitienu pa ausi viņu atslēdza. To ieraudzījis, cits kolēģis metās palīgā, bet arī tika nolaists no kātiem. Resnvēderainais dežurants ar steku ielidoja stūrī… Tā būtu visu dežūrdaļu atsitusi vai vajadzētu lietot šaujamo, ja – par laimi! – tieši tobrīd dežūrdaļā neienāktu praktikante, kas, papīrus pētot, paziņoja:
– Es pabeidzu mantu pārbaudi.
Laupītāja, sagatavojusies nolikt gar zemi kārtējo policistu, apstājās kā akumulatoru pazaudējis robots. Izrādās – viņa bija vairākkārtēja čempione kādā nekādā kaujas cīņu veidā un ar mūsu praktikanti vēl aizvien kopā trenējās. Laikam kaut kāds reflekss noklikšķēja: tā taču mana komandas biedrene, un viņas komanda ir mana komanda, savu komandu nedrīkst sist…
Ja praktikante nebūtu laikus ienākusi, mazums, kādu sakropļotu vai pat nosistu. Paši zināt, kādi mums dežūrdaļās pavārgi policisti tup. Tad viņas sasveicinājās un aprunājās:
– Čau!
– Čau!
– A ko tu te dari?
– Nu, mani atveda.
– Ja jau atveda, tad ej tur, pasēdi!
Un bez kādām pretenzijām izsitēja iegāja būrī. Tad praktikante gāja palīgā olu kulteņa saimniekam.
Durvis pavērās, un no pirts ienāca veselīgi sasārtusi senioru partija. Pirmais ienāca Džonsons – sirms, kaulains vīrs mūža skaistākajos gados.
Didzis, ieraudzījis Džonsonu, sasveicinājās:
– Ā, sveiki! Kur tad tu biji pazudis?
– Es? Aivar, vai tad es biju pazudis? – Džonsons, visnotaļ izbrīnīti pārvaicājis, pagriezās pret Aivaru, draugu pulkā dēvētu par Bocmani. – Es taču pirtī biju!
– Pirtī tiešām biji, un nemanīju, ka kauč kādu mirkli zem lāvas būtu slēpies. Ha-ha! – Bocmanis dzidri nosmējās. Viņš bija pensionēts zvērināts Atlantijas flotes jūras vilks – liela auguma, drukns, gāzelējošu jūrnieka gaitu. Balss viņam bija patīkama, ideāli radīta diktora darbam. Veselīgajā, saulē iedegušajā sejā mirdzēja spridzīgas acis.
– Es tevi pēdējo reizi manīju pavasarī, – Didzis neatkāpās no Džonsona.
– Tas ir labi!
– Tas ir labi?
– Liecinieku nav, bet nu tāda aizdoma ir.
– Un uzreiz atradies?
– Kaut kā nemanīju, ka esmu pazudis! Kaut kā nemanīju! Vispār kādu krēslu var dabūt? Tikai ne galda galā, tur sēdošais kārto rēķinus par visiem.
– Tev aiz muguras ir saliekamais! – Gundars, izēdis vaigus, deva uzvedinošu informāciju.
– Kur? Nav!
– Kur tad tas aizlīdis? Nu, paskaties vai iegādājies brilles! – Gundars aizrādīja.
– Nūūūu! Brilles, brilles! Es suliņu no tavas kāpostu mucas tā krietni nostrēbos, – Džonsons pamēdījās.
– Labāk pastāsti, kā tev izgājšreiz pēc strēbšanas gāja!
– O, kur labi bija! Kaifs! Pasakiet, ka viņš nav riebeklis!
Juris centās atvieglot klausītāju likteni un piepildīja glāzītes. Kā jau ierasts, kādam tas traucēja pielikt kuņģi. Šoreiz tas bija Arvils, kurš nošņācās:
– Neaiztiec manu roku!
Neliekoties traucēts, Juris noprasīja:
– Džonson! Tev arī?
– Šodien nevaru piedalīties, jo man kuru katru brīdi zvanīs dzīvesbiedrene. Tad man kārtējo reizi jābrauc pēc viņas uz slepeno alkoholiķu biedrību.
– Nu tev nosaukums!
– Viņas gan citādāk sevi dēvē… Tur salasījušās dāmas gados pietiekami lielā barā – pa visām pudelei sanāk. Nu, protams, sanākšanas lietām ir oficiāls pamatojums – kā vienmēr – vārdadienas, dzimšanas dienas.
– Un tu neparko neparaksties uz to pulciņu?
– Nē! Man taču garlaicīgi! Saproti, ir pavisam cita lieta dzert lielākā vai mazākā vīru kompānijā, ja tur ir iemetēji. Vienīgi šausmīgi neinteresanti ar kāršu spēlmaņiem, jo tie tikai spēlē un viens otru apsaukā. Tur ir galīgi garām, kaut gan vismaz iemest var, bet ko tu ar tām dāmām? Ne tur ar viņām,ko runāt, ne ko citu! Cik ilgi es ķēķī viens nosēdēšu? Stundu, divas? Tāpēc es labāk atbraucu uz pirti pārmīt ar jums kādu prātīgu vārdu un gaidu zvanu, lai sāktu trakot.
– Trakot?
– Tur jau ir trakums ar tām vārnām! Es ieeju iekšā, nu viņas ģērbjas. Visas viņas ir satarkšķējušās! Nu pa ceļam divas jāpaņem, jāaizved – labs ir. Kamēr visas saģērbjas, atvadās pa četri pieci lāgi. Kurai mētelis virsū, tikmēr jau ģērbjas nost, jo izrādās, ka kaut kāds jautājums jārisina. Nē! Kamēr tu dabū to par jaunu apģērbties, otra jau noģērbusies un atkal pie glāzītes pieķērusies. Dievs, pasarg! Pēc šitās stīvēšanās kundzei teicu:
– Vairs nekāda vadāšana, vienīgi – ja akurāti pa taisno uz mājām, bet nekādus sānu reisus es netaisīšu!
Kolīdz iestājās klusums, izlēma uzstāties Marts – varbūt tēma izraisa profesionālu interesi:
– Kamēr gulēju slimnīcā, tur tik daudz stāstāmā savācās, ka šovakar ar mani neskumsiet. Viens labums – tur pusotru spaini svara nometu.
Es, jau mēnesi atgulējis, sāku uz kruķiem lēkāt. Kaut kādi elementi savācās un sadzērušies traucēja man gulēt, tad es, uz kruķiem pielēcis, nolamāju un teicu:
– Ja jūs, maitas, tūlīt pat neapklusīsiet un neaizvāksieties, ar kruķi visus gar zemi noslaucīšu!
Aizvācās! No rīta man virsārstam bija jāraksta paskaidrojums, jo tie, aizvākušies tālāk dzert, bija sakāvušies un no rīta skaidrojuši, ka es esmu viņiem licis tur dzert. Nu es teicu virsārstam, ka paskaidrojumu varu uzrakstīt, bet, tā kā ar viņiem neesmu dzēris, neko lādzīgu paskaidrot nevaru. Ja kas, esmu gatavs pārbaudīties uz promilēm! Slimnīcā baigi daudzi met pa lampu un tad nu visiem pārējiem traucē.
Vēl vienu tādu jau otrreiz pēc avārijas ieveda. Baigi agresīvs, visiem bruka virsū, kliedza, ka parādīs, kur vēži ziemo. Es tobrīd vēl biju gulošs, tad nu šis gribēja man uzbraukt un pienācis sakliedza:
– Ko lūri, maita! Kas – neesi pa galvu sen dabūjis?
Kad pateicu kārtīgu daudzstāvīgo, viņš norimās un pārslēdzās uz tobrīd ienākušo ārstu:
– Kas jūs par ārstiem? Jūs neko nejēdzat! Lūk, ārstējos Zviedrijā: tur ir aparatūra, ārsti!
– Tas bija Zviedrijā, bet šeit ārstēju es! Ja nepatīk, varat izrakstīties kauč tūlītās. Re, kapsētu no šī loga var labi saskatīt!
Atkārtoti apdauzītais viņam vēl kaut ko nelabu pateica, bet ārsts, neko neatbildējis, pagriezās un izgāja. Pēc brīža ienāca māsiņa un mutes braucējam teica, ka šim tagad jāiet pie daktera. Tad nu, lamājoties, spārdot gultas, krēslus, dikti neapmierināts aizgāja un tā arī atpakaļ neatnāca. Vakarā viņa nav, no rīta arī, bet mantas palikušas. Mēs jau nez ko savā starpā sadomājāmies, līdz otrās dienas vakarā šis atsteberēja. Rāmāks par triekas ķertu, nu gulēja un neatbildēja ne uz vienu jautājumu. No rīta šo aizveda uz operāciju. Pēc tās atguvies, viņš ļoti uzmanīgi, skatoties uz durvīm, pavēra muti.
Izrādās: pēc nelāgā disputa ar ārstu māsiņa viņu bija novedusi lejā un palaidusi pa priekšu kādās durvīs. Kad šis vēl kaut ko viņai uzrēcis, tad, kārtīgu sanitāra spērienu pa dirsu dabūjis, ielidojis telpā iekšā. Durvis ciet! Tumšs, taustās – viss mīksts: sienas, grīda. Iesākumā bļāvis, lai laiž ārā, solījis visus iesūdzēt tiesā, tad lūdzies. Uz beigām jau rādījušies ķēmi un vīzijas…
– Citādi jau ar tiem agresīvajiem nevar – tikai nomierināt!
Marts, ar morsu atveldzējis kalstošo muti, turpināja:
– Tur bija vēl viens superkadrs no provinces, kurš dzērumā novēlies no kioska jumta un salauzis pleca kaulu. Tad nu šim nofiksēja kaulus ar adatām. Nekādīgi nevarēja mierīgi nogulēt. Pēc nedēļas aizlaidās brīvsolī uz mājām, tur kāds no viedajiem pudelesbrāļiem iestāstījis, ka tās adatas ir no platīna – ja palaidīs lombardā, varot baigi labi nopelnīt. Tad nu nav sevi žēlojis un divas izvilcis. Dakterim safleitēja, ka uzbruka un tās platīna adatas atņēma laupītāji. Knapi esot izlūdzies, lai visas neņemot, tad plecs būtu lupatās. Dakteris gauži lamājies, solījies policijā sūdzēt.
Tā ka cepuri nost mediķu priekšā, ka tos kretīnus vēl dakterē, nevis apsardzei liek izmest aiz slimnīcas vārtiem. Kamēr to pusotru mēnesi sabiju slimnīcā, man vismaz desmit reizes rentgenu taisīja – uz sāniem, uz muguras.
– Aiziesim uz pagrabu – paskatīsimies, vai spīdi tumsā! – Gundars smiedamies ierosināja.
– Labāk pasūkšu aliņu! 70. gados biju Karpatos, Truskavecā, tur izslavēto minerālūdeni ar krūzītēm varēja padzerties. Kas negribēja dzert, varēja pasūkt no krūzītes osiņas! Kā suvenīru pārīti paņēmu, un, jāsaka, no tādas baigi labi aliņu sūkt!
– Šitā mēs līdz rītam aizrunāsimies, un tad galīgi siltu šņabi nebūs patīkami liet iekšā! – atjēdzies Arvils brīvklausītājiem atgādināja, ka bez pirts priekiem šajā pasaulē ir arī citi prieki. Redzot, ka Marģers ar Bocmani par kaut ko sarunājas, viņš stingri noprasīja:
– Pļerkstošais stūris dzers?
– Kāda runa! – Marģers, ar neviltotu iedvesmu paķēris glāzīti, pacēla to. Un tad, ieturējis svarīgu pauzi, svinīgi paziņoja: – Dievs, svētī pirmo lāsīti!
– Tev tā jau ir otrā! – Džonsons aizrādīja.
– Ardievu, skaidrais prāts, tiksimies zem galda!
– Nu vismaz konkrētāk!
Ar svinīgu sejas izteiksmi saskandinājuši glāzītes, viņi tās iztukšoja.
– Tu jau siļķīti neēdīsi? – Marts noprasīja blakus sēdošajam Džonsonam.
– Nē! Siļķi neēdu! Diemžēl pie tās nevaru pierast, tad būs biksēs nelaime.
– Tu jau nemaz nemēģini!
– Kas tur vairs ko mēģināt? Sirma galva eksperimentu rezultātus vēl atminas…
Didzis, atcerējies kaut ko no nelaimju jomas, steidza to pavēstīt labākajai civilizācijas pārstāvju daļai, kas tīras nejaušības dēļ bija savākusies pie šī galda:
– Dakteru jautājuma cilāšanu turpinot… Man vienu darbinieku pēc avārijas piektdienas vakarā ieveda traumās. Viņš guļ bezsamaņā, dežūrārsts sievai neko nesaka, tik atgaiņājas, lai gaidot pirmdienu. Es piezvanīju pazīstamai dakterei un palūdzu pa saviem kanāliem noskaidrot, kas par kaiti, vai maz būs dzīvotājs.
Šis nācis pie samaņas, abi ar sievu pārbijušies ne pa jokam! Jau testamentu taisījās rakstīt, jo līdz pirmdienas pusdienlaikam visādi speciālisti strīpām nākuši un viņu pētījuši. Pēc tik intensīvas mediķu aprūpes viņam bija pilnīgi skaidrs, ka ķelle būs jānoliek…
– Jā, cik labi būt policistam! – Džonsons, maisot tēju krūzītē, atdzīvināja piepeši uz klātesošo kamiešiem novēlušos klusumu. – Ja tu neaiziesi uz striptīza klubu, ko tu dzīvē redzēsi? Un, ja aiziesi, tad būsi redzējis to pašu.
Atceros: sešdesmit devītajā pirmo reizi biju Varšavā. Mašīnu nolikām laukumā pie tās milzīgās kultūras pils, ko krievi poļiem uzdāvināja. Nostaigājušies ap pusnakti nākam pie mašīnas. A tur ar Rīgas numuru stāv zapiņš ar mugursomu. Tiem laikiem normāls auto.Runājam latviski, ēdam sviestmaizes, līdz pienāk bārdains puisis, kurš, tautiešus ieraudzījis, man noprasa:
– Tu biji uz kinci?
– Nē.
– Es baigo porņuku redzēju! Iesaku aiziet.
Saproti, ko kurš uz ārzemēm brauc skatīties!
Arvils, kasot pakausi, arī pievienojās jocīgo indivīdu tēmai:
– Ja gribi izsmieties, jābrauc uz Gulbeni veci stringos skatīties. Ticiet vai neticiet – vasarā braucu ar ģimeni uz Alūksnes galu. Braucām cauri varoņpilsētai Gulbenei, un centrā pirmā neganti iespiedzās jaunākā meita, tad arī visi pārējie sāka trakoti spiegt, rēkt. Apjukumā gandrīz vai alejas ozolā ietriecos! Nobremzējis meklēju, kāds ir ģimenes psihozes cēlonis. A tur vecis, izmeties koši sarkanos stringos, mierīgi zālāju pļāva! Baltie resnās pakaļas vaigi spīdēja kā signāluguņi.
Mežonīgi, pustraki ierēcies un kādu minūti histēriski smējies, Marts sāka savu stāstu:
– Taksisti gan mūsdienās ir baigie maitas! Un stulbi līdz nemaņai! Man darbiniece nekādi nevarēja uz Rīgu dabūt vienu nedaudz jukušo. Kad termiņi spieda, sazvanījās un vienojās, ka atvedīs uz Rīgu. Šim nolūkam uz provinces mazpilsētiņu aizsūtīja dienesta automašīnu ar šoferīti un praktikanti. Norunātajā vietā pie autoostas sagaidījis ķerpilu, šoferis ielēca automašīnā – nu brauks uz Rīgu. Nekur netika! Vietējais taksists, priekšā piedzinis savu mašīnu, nobloķēja ceļu un, draudīgi vicinot kulakus, paziņoja, ka te klientus varot uzņemt tikai licencētie taksometru pakalpojumu sniedzēji. Protams, šoferis, galīgi jauns puika, pirmo mēnesi policijā, parādīja dienesta apliecību un paskaidroja, ka te viss ir darīts vislabākajos dienesta pienākumu pildīšanas nolūkos, bet taksistam tas bija pie pakaļas:
– Tu man te acis neaizmālē! Tūlīt izsaukšu ceļu policiju, un tie tev parādīs, kā zagt man maizi! Bankovščiks nolādētais! Bez tam šī stāvvieta ir paredzēta tikai taksometriem, un policijai ceļu satiksmes noteikumi arī ir jāievēro!
Noteikumi arī policistiem ir jāievēro, par to neviens nestrīdas, bet policijas darbu gan neviens nedrīkstētu traucēt! Bez tam biju piekodinājis pavērot, vai provinciālo narkomānu pulcēšanās vietā taksisti nedarbojas dīleru lomā, bet šo informāciju jau manējie trakajam tēviņam nedrīkstēja teikt. Pēc veltīgiem pūliņiem pārliecināt taksistu praktikante piezvanīja uz vietējo policiju, kas uzreiz atsūtīja dežūrmaiņu. Un tas maita nekustēja, kamēr nepiebrauca vietējie! Tie arī tā kā mīkstie ņergas, tik pīkstēja:
– Jā, jā, taksistam taisnība! Šeit citiem transporta līdzekļiem stāvēt aizliegts!
Juris, nicīgi vīpsnājot, nopukstēja:
– Jā, nav vairs asuma policijā un bijības pret mundieri! Trakajos laikos rorieši viņam būtu palīdzējuši kārtīgi smadzenes iepravīt, tā ka asiņaini ribu gali vien no rumpīša rēgotos laukā. Ja mašīnā būtu īsti policisti, viņi muldoņu vēl aizturētu un nogādātu policijā, kur uzstājīgi pieprasītu vismaz administratīvi sodīt par traucēšanu policijas darbiniekiem veikt dienesta pienākumus. Pēc tam noorganizētu, ka katru dienu ceļu policija taksistam pārbauda alkohola saturu izelpā un kontrolē, kā viņš ievēro ceļu satiksmes noteikumus! Kaut vai drošības jostas, ko pasažieri parasti neliek! Kļūtu tik rāms, ka nākamreiz vēl ilgi, pirms kādu vārdu laistu plašajā pasaulē, pārdomātu potenciālās sekas!
– Lai šodien kaut ko tādu Vācijā izstrādā! – Arvils iesaucās. – Tur policisti humānismu un žēlastību nepazīst! Ja viņš būtu vecā labā onaba laikos to izdarījis, tad turpat, neatejot no kases, būtu kārtīgi dabūjis pa aci un bagāžniekā uz Rīgu aizbrauktu!
– Tas turpināsies līdz tiem laikiem, kamēr izrūnītā policija vairs neko nevarēs padarīt salašņu bandām un tiks dots rīkojums ielas steigšus padarīt drošas. Domājat, ka ārzemēs nesit? Paskatieties, kā filmās norit aizturēšana! Kā te, tā tur! Nu, ir jau vietas, kur politiķi policiju vairāk kastrē – un tur jau krimināļi vieglāk elpo! Zviedrijā, piemēram, somāliešu bandas apšaudīja policijas iecirkni ar kalašņikoviem un nodauzītie policisti pēc tam tik čurāja biksēs, jo politiķi nepieļaus pozitīvā Ziemeļvalsts tēla bojāšanu ar kaut kādām tur viņu pašu radītām problēmām… – steidzīgi nobēra Marts. – Tur par izrūnīto zviedru policiju noziedznieki jau savā vidē smej: ir divas ziņas – labā un sliktā; sliktā, ka par tevi interesējas policija, un labā – ka tā ir zviedru policija.
– Kādi gan mums tagad policisti! – nicīgi ierunājās vecais jūras vilks. – 70. gados pirmo reizi biju ārzemēs. Kanāriju salās. Kad poļitruks noinstruējis, jūrnieki izbira pa trijiem vai lielākās grupās un gāja meklēt piedzīvojumus. Tolaik smējās par sovetikus obliko morale. Nodzītas, vecas maukas tur par reizi piecus dolārus prasīja. Tie, kas pārgribējušies, ņēma, vēlāk spļaudījās un teica, ka nekā īpaša tur neesot. Daudz labāku Mašu uz zivju apstrādes kuģa za ļubovj vai ar pudeli varēja sarunāt!
Tur bija nezin kāda demonstrācija. Vispār demonstrāciju tur redzēju papilnam – labvēlīgo ielasmeitu, arodbiedrību, kā nu kuro reizi, karnevāli visvisādi. Bļaudami, kliegdami, dziedādami iet cilvēki. Es līdzi skatos, acis ieplētis. Ieraugu – stāv uz ielas stūra policists. Policists ar lielo burtu. Liela auguma, iespaidīgi augsta cepure ar nagu, balta siksna, kur sakārts viss, kas vien var būt – pistole, rokudzelži, steks, spīdīgi zābaki, brangs vēders. Rācijas tolaik – ne jau kā mūsdienu mobilie, bet baigā izmēra. Stāv ielas stūrī, rokas aiz muguras salicis, cilvēku straume plūst ap viņu, bet metra rādiusā neviens neiet. Vienkārši neiet tuvāk, nevis kā toreiz mūsējam milicim: „Ej tu, Vasja!” Pagrūž nost, vēl iesper ar kāju. Stāv un it kā skatās kaut kur tālumā, vienā punktā, bet patiesībā visu apkārt redz, visu fiksē. Nav kā mums tolaik – kuslie milicīši… Un dažbrīd šodien, kad puišeļi policistu formās dara kaunu ar savu izskatu! Vot, kur respekts! Tas bija kapitāls skats – kādam ir jābūt policistam.
Ja braucām ar taksi un teicām, ka tur un tur vajag, tā uzreiz bļauj: „Vai, vai, tikai ne tur! Tur policia!” Ja uz ielas vai krogā kaut kas, tā uzreiz bļauj „Policia!” un visi kašķa meklētāji acumirklī nomierinās! Redzēt neredzēju, ka viņi kaut ko darītu, bet vietējie teica: ja policisti paņem, tad dabūsi i pa sprandu…
Kad bijām mūsu krastā, tolaik sadzērušies demonstrācijās nereti gājām un speciāli milicīšus grūstījām. Protams, mēs uzreiz atvainojāmies, ka netīšām esam uzskrējuši, bet ko viņš?! Ballēs pa muti tādiem putnu, ne blēžu biedēkļiem arī esam devuši!